Smillas jaunkundzes sniega izjūta

Pēters Hēgs
Smillas jaunkundzes sniega izjūta
Sniega metafora romāna ritumā daudzkāršojas visdažādākājās variācijās, kamēr patiesi sāk atgādināt katedrāli vai labirintu. Smilla klīst aizdomu, nojausmu un iedomu labirintā — no viena nejauši izdibināta fakta pie cita, kamēr tie sāk veidot kopsakarības. Kuģis ir gluži reāls labirints, pa kuru viņai nākas maldīties, lai nokļūtu tuvāk patiesībai. Kaut gan, jāpiezīmē, Smillas jaunkundzē… patiesības jēdziens ir pagalam neiederīgs. Jo vairāk romāns tuvojas beigu galam, jo vairāk tas sāk atgādināt sirrerālu vīziju (it īpaši tāpēc, ka īsta atrisinājuma, kas visu noliktu savās vietās, tam nemaz nav); jo tālāk Smilla kuģo ledājos, jo tālāk atstatinās no šepatnības — un viņas ceļojums atsauc atmiņā klasiskos „metafiziskos ceļiniekus”, Po Arturu Gordonu Pimu un Melvila kapteini Ahavu.
No dāņu valodas tulkojusi Inga Mežaraupe. R., Atēna, 1997